Cilvēki ikdienā parasti redz (bet ne atpazīst) 10 parastākos mākoņu veidus. Tomēr tikai salīdzinoši neliela sabiedrības daļa zin to, ka bez šiem desmit parastākajiem veidiem pastāv arī divas krasi atšķirīgas mākoņu formas – sudrabainie (NLCs) un perlamutra mākoņi (PSCs).
Perlamutra mākoņus šajā rakstā tālāk neaplūkosim, jo tie mūsu platuma grādos neparādās (lai gan nav pilnībā izslēgts – tie ir novēroti pat Anglijas dienvidos).

Sudrabainie mākoņi nav pieskaitāmi pie parastajiem troposfēras mākoņiem, galvenokārt tāpēc ka tie atrodas aptuveni 82 km virs zemes virsas – mezosfērā. Pastav uzskats, ka sudrabainie mākoņi sastāv no ārkārtīgi sīkiem ledus kristāliņiem. To pētīšana ir sarežģīta, jo tie atrodas par augstu zemes aparatūrai, bet par zemu kosmiskajām iekārtām.

Lai veidotos šie mākoņi, temperatūrai mezosfērā jāpazeminās vismaz līdz -125 grādu atzīmei.
Bet ar zemu temperatūru vien nepietiek, vajadzīgi arī mikroskopiski puteklīši (kondensācijas kodoli) ap ko veidoties ledus kristāliņiem. Bet no kurienes rodas sīkie puteklīši? Ir divas galvenās versijas. Pirmā, ka tie nāk no meteoru putekļiem. Otrā versija vēsta ka tās ir vulkānisko pelnu daļiņas, jo pirmie sudrabainie mākoņi tika novēroti drīz pēc Krakatau vulkāna izvirduma.

Lielu iespaidu uz mākoņu biežumu atstāj arī Saules aktivitāte, minimuma gados mezosfēra atdziest vairāk un līdz ar to rada labvēlīgākus apstākļus sudrabainajiem mākoņiem. Šobrīd esam periodā, kad aktivitāte pieaug, tāpēc to, cik veiksmīga būs šī gada sezona ir grūti spriest.

Gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē mezosfēra visaukstākā ir vasaras mēnešos.
Mezosfēras temperatūras grafiks virs Anglijas, lai gan mērījumi veikti tālu no Latvijas, tie labi atspoguļo kopējo tendenci mezosfērā.

Pie mums sudrabaino mākoņu sezona ilgst no maija pašām beigām līdz augusta sākumam, bet otrpus ekvatoram no decembra līdz janvārim.
Ziemeļu puslodē sudrabainie mākoņi ir redzami daudz biežāk.

Sudrabaino mākoņu novērošana

Kā jau minēju augstāk, pie mums sudrabainos mākoņus var novērot vasaras periodā. Lielākā daļa sudrabaino mākoņu tiek novēroti laika periodā no jūnija vidus līdz jūlija vidum.

Prognozēt to parādīšanos ir tikpat kā neiespējami. Kā arī jāpiebilst, ka arī katru nakti mākoņi nebūs redzami. Pirmais nosacījums ir skaidra nakts. Novērojumiem vēlama atklāta vieta, bez šķēršļiem,īpaši Z virzienā.

Būtisks priekšnosacījums – Saulei jābūt 6 - 16 grādus aiz horizonta , tad tā apspīd slāni, kurā ir sudrabainie mākoņi. Raksturīga to pazīme ir spīdēšana. Parasti dominējošā krāsa ir zilganbalta, vai gaiši zila, bet reizēm sastopami arī mākoņi ar sarkanīgu, dzeltenu un pat zaļganu toni.

Visbiežāk sudrabainie mākoņi parādās pusotras stundas laikā pēc saulrieta un parasti ir redzami visu nakti. Reizēm ir novērojama izteikta kustība, dažkārt nakts gaitā tie pilnībā izzūd. Šī ir arī viena no retajām naktī novērojamajām parādībām, kurai būtiski netraucē pilsētas apgaismojums. Parasti tie nepaceļās augstāk kā 20 -30 grādus virs horizonta un novērojami tikai ziemeļu pusē. Tomēr dažkārt gadās spēcīgāki eksemplāri un tad sudrabainie izplešās uz R un A pusēm, kā arī paceļās pat 90