2013. gada ziemas ļoti vēlā izskaņa un tam sekojošais ļoti straujais pavasaris jau aprīļa vidū- tas ir "labs" sākums, lai daudzos mūsu novados rastos masīvi pavasara palu (plūdu) draudi. Kad rakstās šis raksts – tad ūdens līmeņa celšanās vērojama daudzviet, bet maksimālais uzplūdums vēl ir priekšā. Vismaz dažiem iedzīvotājiem ne visa tālu no upēm dzīvojošajiem – pāris tuvākās nedēļas būs "visai jautras". Dažas domas šajā sakarā īpaši meteolapa.lv saitei...

Attēlā: Lielupe pie Emburgas 14.4.13., attēla autore - Saulcerīte no Meteolapas.

Jā...

* Mūsdienās dzīvot dažādu ūdeņu tuvumā – tas ir: dzīvot moderni, šiki un vispār tādā līmenī, ka dažiem citiem ne tik veiksmīgiem kaimiņiem rodas zināma skaudība par konkrētajiem veiksminiekiem un nožēla par savu dzīves nevarēšanu. Līdz zināmam brīdim... kad šie citādi glāmainie ūdeņi kādā jaukā pavasara dienā pārvēršas par draudošu stihiju. Un tad jau palienēs esošo savrupmāju īpašnieki var apskaust dažus varbūt ne tik veiksmīgus, taču daudz reālāk domākošos līdzcilvēkis – kuri ne tik daudz pilīm līdzīgās, bet samērā drošos mājokļus paspējuši iekārtot augstākās pakalnēs un tālāk no upēm. Vienvārdsakot: par palu iespējamību ir domājuši ilgtermiņā.

* Jāsaka, par ilgtermiņa domāšanu liecina fakts – ja kāds saimnieks savu mitekli būvē (nopērk) tādā vietā, kur šamējam dzīvi neapdraudēs ne pali, ne zemes noslīdeņi, ne akmens krāvumu gāzieni no tuvējām klintīm, ne arī vulkāna izvirdumi ar pēcāku lavas tecējumu dažu desmitu kilometru garumā no krātera rajona. Pie viena padomājot arīdzan – lai nebūtu apdraudējumi no orkāniem jūras krastos vai tropisko vētru brāzieniem. Arī: lai jūras krasts – kādas rudens vētras laikā – brukdams nenobrucina arī dzīves mājas ārējo sienu.

* Pali- tā ir regulāra parādība praktiski katru pavasari. Atceramies, 2011. gadā bija masīvi plūdi Ogrē un pie Gaujas Carnikavas rajonā, 2012. gadā - tādi bija daudz mazāki, vien pie Jelgavas tur zem ūdens bija nelielas teritorijas. Plūdi jau paspēja būt vienreiz arī 2013. gadā ap janvāra sākuma, atkal fatālajā Ogrē. Tagad esam jaunas šīs parādības sākumā: jau pēc masīvi aizgulējušās ziemas, kam pēc sparīgi kūstošajiem ūdeņiem vienlaikus lielā daudzumā ir jānoplūst. Un parādībai nav pat jāpiesauc kāda tur grūti pamanāma statistika. Tā nāk ciemos bieži, reizēm burtiskā nozīmē pa durvīm un logiem vienlaikus.

* Tamdēļ mums pašiem kaut kā ir jātiek vaļā no domas "ar mums nekas nenotiks". Vēl nesen dažiem siltiem bļitkotāju uz Rīgas līča ledus likās, ka "nāves ēna" paskries garām. Šodien atkal Lielupes grīvā pāris zemledus kaislīgie makšķiernieki ar glābējcilvēku spēkiem esot nodabūti no ceļojošiem ledusgabaliem. Arī viņiem likās – "nekas nenotiks".

* Vēl kādam var likties – "ka nekas nenotiks", taču vienā šādā siltā aprīļa dienā pievakarē stundas laikā vakariņu galda vietā virs grīdas skalojas kāds metrs netīrīti ūdeņi no tuvējās upes. Uz reizi varu iedomāties: tagad jāgaida- kad šis līmenis kritīsies, kad iztecēs ārā pa durvīm. Kad būs jārevidē vai pat jālikvidē apslapušās mēbeles ar daudzām mantām iekšā. Kad pus-vasaras garumā būs māja jāžāvē, kad augustā (un tā katrā otrā vai trešajā gadā) būs atkal ārsiena jākrāso. Un tas viss plusā pie tā, ka par māju aizņemts kredīts kārtējā "zviedru bankā", un ka šī kredīta atmaksas gals redzams vien pēc gadiem 15 (pie nosacījuma, ka pašam saglabāsies ienākumu stabilitāte...). Nemaz jau nerunājot par to, ka elektrību pēc-plūdu mājsaimniecībai arīdan nepieslēgs atpakaļ pirmajā sausajā dienā, bet tikai tad – kad "Sadales tīklu" darbinieki būs remontus veikuši, nomainījuši dubļainos vadus un apskretušos kontaktus.

* Jau sagaidu iebildumus- "reiz tā neesot bijis, tad – kad uz upēm tie HESi nebija tā sacelti lieli un mazi". Jā, ir zināma taisnība – hidroelektrostacijas gan uz Daugavas, gan arī mazākās upītēs jūtami maina ūdens tecējumu režīmu. Ziņās pa reizei uzsprāgst vēstis par zemes un māju īpašnieku konfliktiem ar hidroelektrostaciju priekšniekiem. Tomēr visas problēmas ir jārisina. Risinājums: pērkam māju tālāk no krastiem, tas jau nekas- ja karstā vasaras dienā mums ir pāris 200-300m lieks gājiens līdz upes peldvietai. Tā teikt, kājas jūtami nenogurdinās. Vai arī – ja jau reiz ir tā milzīga bauda būt pie ūdeņiem tik tuvu, ka pāri slieksnim un taisni peldus, tad jārēķinās ar dienām dažām melnām un slapjām. Kad upe atprasa savu parādu par to labo dzīvošanu. Un mums dod vēl vienu mācību – domājam par visu ilgtermiņā.

Bija dažas pārdomas. Vai ne? Turpinām vērot dabu!