Jaunas pārdomas rodas brīdī, kad 2013. gada aprīlī- kad nu vajadzētu jau sen puķēm ziedēt un pirmajām lapām plaukt: mums ir tāds kā "pirms-ledus-laikmeta" redzējums uz laukiem un pilsētas pagalmos. Ziema šogad ir pavisam aizgulējusies. Tā nodomājam mēs, divkājaiņi, kas turpina brist pa Zemes virskārtu. Bet varbūt Mātei Dabai ir kāds "slepens plāns", kamdēļ šāds Baltais Gadalaiks ir jūtami pārtērējis visus termiņus? Tā vai citādi- visa gada garumā turpināsies dažādi sajukumi dabā. Bet varbūt turpinās kāda līdz galam mums neapzināta likumsakarība?
Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei.
Attēlā: vēl pirms neilga laiciņa nebija iespējams paredzēt – ka nu aprīļa vidū redzēsim dienas, kad sniega sega nevis kūst, bet gan PIEAUG! Varbūt tas kaut ko nozīmē?
Iesākumā šo rindu autoram prātā ir dažādi salīdzinājumi.
* Ko darām mēs, kad esam savu vēderiņu apaudzējuši ar "riepu" un mūsu dzīvsvara kilogramiem kādi tauciņi ir pavisam lieki? Tad (reizēm) aizdomājamies, ka mums vajadzētu taukus "pakurināt". Dažs dodas uz regulārām darbības vakariem trenažieru zālē, citi sāk ņemties ar dažādām diētām. Citi ietur kursu uz patumšām istabām, kur sveču gaismā rosās kāds ekstrasens vai dziednieks. Dažs pa taisno pie ārstiem. Cits lauku mājās sparīgāk cilā baļķus, un ņiprāk dara dažādus fiziskus darbus. Utt.
* Ko darām mēs – kad mājās sakrājas dažādi nevajadzīgi priekšmeti un vienkārši atkritumi? Tad "iznesam miskati". Nevajadzīgos priekšmetus nododam utilizācijai, vai (retāk) uzdāvinam kādam, kuram mūsu "lūznis" pēkšņi ir ilgi meklēta un izsapņota lietiņa...
---------------------
Atgriežamies dabā. Iespējams, tajā arīdzan bija sakrājušās kādi "atkritumi"? Paskaidroju...
- kaut kur caur medijiem dzirdēju, pēc-padomju laikos, kad kolhozi masveidīgi gāja "pa skuju taku" un iedzīvotāji sadalījās sīkos īpašumu gabaliņos: tad daudzi savus laikus aizaudzēja. To mēs redzam teju ikdien', kad braucam tālāk no Rīgas par 40-to kilometru stabu. Bet neredzam (ir tikai medību biedrību uzskaite), ka meža dzīvnieki pēdējā 20-gadē savairojušies SEPTIŅAS REIZES! Brieži, stirnas, mežacūkas, jenotsuņi.
- par bebriem. Tas vispār ir atsevišķs stāsts. Atkal paša pieredze. 70'to gadu sākumā – nācās mācīties vienā mazā skoliņā pie Tukuma. Tad nu vienā pavasara pārgājienā mūs veda 5 kilometrus rādīt – kā vienā mazupītes līkumā dzīvojas toreiz "Sarkanajā grāmatā" ierakstītie bebri. Tagad (vismaz, kuri no mums dzīvojas tālīnos laukos) šos dabū redzēt teju pie mājas sliekšņa. Ne tikai redzēt, bet gan visai nesekmīgi šos apkarot! Arīdzan aizdomas, ka šie dzīvnieki savairojušies kādas 20 reizes. Salīdzinot ar neseno pagātni.
- gandrīz katru gadu pavasaros mums ienākas ziņas: dzērves posta zemnieku laikus pavsaros. Gulbji to darot atkal rudeņos. Tātad, šie putni tā kā par daudz. Vai ne? Vēl katrs no mums var piemeklēt kādus līdzīgus piemērus/ redzējumus. Kas mūsu vecmāmiņām ir nepierasti un "mūžā neredzēti".
- pie tā paša Daba caur gari ieilgušo aukstumu parevidēs mazo putniņu rindas, kukaiņu barus. Un vēl daudz ko noliks gar zemi no visādām lienošām, kurkstošām, spiedzošām, čivinošām dzīvībām.
--------------------------
* Mēs, protams, varam karsti mīlēt un līdzijust katrai atsevišķai dzīvībiņai- kas neiztur mūžīgās aukstās "virsplāna" nedēļas. Taču jāsaprot, Dabā ir vajadzība pēc līdzsvara. Varbūt šie saaugušie stirnu bari sāk masveidīgi noēst koku zarus. Mežacūkas savos milzīgājos baros posta mežu zemsedzi. Varbūt mušu bari sekojošā vasarā- atkal moca meža un arī mājas dzīvniekus. Citi kukaiņi milzīgos tempos uzbruks kokiem.
* To zināja daudzi mūsu lauku novados dzīvojošie senči pirms piecam paaudzēm: mežam pa reizei der milzīgs ugunsgrēks. Zinātnieki izpētījuši, reizi 200 gados masveidīgi priežu un egļu audzēm radiklāli ir jānomainās pret nākamo audzi. Dabā viss tas notikās. Kad jauns mežs izaug, tad tas pēc laika kļūst vecs. Koki sāk trunēt, gāzties, sadalīties, tajos savairojas kukaiņi. Un var notikt kādas neprognozējas izmaiņas. Gudrā Dabas māte zināja – apmēram pēc vienādiem gadu skaitiem vecā mežā bija no gaisa jāiesūta fatāls zibens spēriens. Sākās mums, cilvēkiem, nepanesams ugunsgrēks. Taču pēc tam sterilizētajos pelnu laukos – no zemes jau visai drīz sāka spraukties ārā jaunā koku paaudze, kurai bija lemts augt nākamos 2 gadsimtus līdz nākamajam zibens spērienam. Viss, arī mežā, ir regulārs... Tagad šo pseido regularitāti nodrošinām mēs no 16. gadsimta, kad, sākot jau ar "zviedru laikiem" mēs ņēmāmies masveidā mežus izcirst. Dodot sākumu nedabiskajām pļavām, laukiem.
--------------------
* Jāsaka, Daba neļauj nekur rasties kādai neveslīgai pārprodukcijai vai "atkritumu kalniem". Tai ir līdzekļi, kā pašai – paārstēties, un savest visu līdzvarā. Vienā pasaules malā tā atsūta taifūnus, otrā malā dažus izteiktus cunami. 2013. gada pavasarī mūsu reģionām atsūtīja garu un aukstu gaisa plūsmu. Kas gan mums sāk likties biedējoša, tomēr tā varētu būt arī ārstējoša. Normālā līmenī tiek uzturēts meža dzīvnieku skaits, putnu bari, kukaiņu miriādes. Visumā: šis ir vēl viens apliecinājums tam, ka Daba ir dzīva ne tikai caur tās daudzajiem pārstāvjiem (fauna, flora), bet arīdzan vienotā veselumā. Tā ir pašregulējoša un pašārstējoša sistēma.
* Pavisam cits stāsts – ir par to, kas šādam super-iegarenajam sniega klājienam sekos. Laikam jau nākamās neredzētās jaktis: ļoti strauji plūdi, maksimāli vēli lauksaimniecības darbu termiņi. Agrākos laikos šādus Saules Riņķus sauca par "bada gadiem". Tiesa, tagadējās globalizācijas laikos- kad neesam atkarīgi no saviem tiešajiem laukiem, būs vien lieveikalos drusku dārzeņu cenas augstāk sajūtamas. Pašmāju zemniekiem šie laika apstākļi gan uzdeva rēbusu, kas jārisina.
* Vēl – mans tēvs atcerējās 1941/1942. gada ziemu. Toreiz dzīvodams Kalupē (pie Daugavpils) redzēja, sniegs uzkrita 3. oktobrī un kā vienlaidus sega turējās līdz nākamā aprīļa vidum. Cita starpā mēs zinām- bija pie Daugavpils arī tie slavenie zem -40 sali. Kas modernajā laikmetā iemērīti ar aparātiem vienreiz, taču senākos aizlaikos tie atkārtojas ne reizi vien. Dažos vecos romānos ierakstītas rindas "kad spelgoņa dēļ vārnas krita beigtas no debesīm zemē". Tātad, masīvās ziemas atkārtojas regulāri, un – saskaņā ar šā raksta tēmu – Daba pati sevi ārstē un regulē.
Kopumā saku: nekas nenotiek "tāpat" bez nozīmes. Visam ir kāda jēga! Kāda? Arī dabā...
Turpinām vērot dabu!
Tāda pati būs jēga arī vasarai, kura arī ārstēsies, kad vasarā būs lieli karstumi un tā vasara ievilksies līdz oktobra vidum.
Kopumā visiem būs interesanti pavērot, kā šie ilgie aukstumi ietekmēs tālākos dabas notikumus...
Tas ir tas iemesls kāpēc es JEBKURUS laika apstākļus uztveru bez stresa un ar tādu kā pietāti-tas ir tā tāpēc ka tā vajag.Velti čīkstēt un stenēt un pie sevis lamāties-tā nu reiz ir lieta ,kas notiek bez mūsu piedalīšanās un ko mēs nevaram koriģēt.Atslābstiet un baudiet ,kungi un dāmas-kas zin vai decembrī nestenēsim par sniega trūkumu.Dabai ir savs saprāts un doma kāpēc viss notiek kā notiek.
Kāda ziema tāda vasara
Sniegota????
Gara !
To mēs vēl redzēsim. Ja pa "kluso" Grenlandes DA krastos ir parāvies vaļā kāds zemledus ezers un piebremzējis Golfa straumi (kā dažs "globālās sasilšanas" teorijas bīdītājs bija pirms 10 gadiem prognozējis), tad varētu arī pirmo sniegu atkal sagaidīt drīz pēc septembra beigām... ;)
Pāris gadus atpakaļ sarunājāmies vienā pirtī (īstā) ar riktīgu mednieku.Pēc jautājuma, kāpēc tie ragi pie sienas ir dažādi, lai gan redzams, ka piederējuši vienas sugas dažādiem lopiņiem, viņš pastāstīja, ka, lūk, tie īsie un kroplie , piederējuši stirnai, kura bijusi slima vai vārga, taču dzīvojusi, jo laika aptākļi ziemā bijuši pārāk maigi, lai to nobeigtu. Tā kā tāda ziema kā šogad tiešām veiks normālu atlasi pēc Darvina, saglabājot stiprākos.Skarbi, bet pareizi.
Bez visa pārējā- atceramies taču, iepriekšējais rudens bija nu ļoti mierīgs, ilgstoši ar siltiem viļņiem. Ziemā - vētru ziņā- bija gandrīz pilnīgs miers. Varbūt šajā pavasarī tas kompensējās šajās garajās aukstajā nedēļās?
Tas, ka būs interesanti, par to nav šaubu. Jautājums tikai - vai būs vēl kas ekstrēms (karstums, slapjums, sausums utt.), jeb viss būs normāli, normas robežās, bet varbūt galīgi vienveidīgs un neinteresants, vai - tieši otrādi - pavisam neparedzams laiks, kas mainīsies kā kaleidoskopā? ;) Uz to neviens no mums atbildi nepateiks, bet katram savas vēlmes jau noteikti ir un būs. Un kādam jau noteikti vairāk vai mazāk tās piepildīsies! Dzīvosim - redzēsim! :)
Gan jau drīz vien aukstā pavasara pirmā puse aizmirsīsies un viss ritēs ierasto gaitu. Pasaulē kopumā viss ir normāli, marts bija siltāks par normu, pat Zemes ziemeļu puslodē, aukstuma anomālija bija salīdzinoši mazā pleķītī Eiropas ziemeļaustrumu daļā. Visu laiku pasaulē dažos reģionos ir anomāls aukstums, citviet - anomāls karstums. Vidējā gaisa temperatūra ir praktiski nemainīga. Tāpat nepārtraukti notiek zemestrīces, nepārtraukti zibeņo, pasaule ir liela, mēs ar savām acīm redzam tikai ļoti sīku daļiņu, kas nav rādītājs kopējai globālai situācijai. Un mēs ar savām acīm pat neredzam, kas notiek mazajā Latvijā - kamēr šovakar daļā valsts pamatīgi snieg un viss ir balts, Kurzemes rietumos no sniega nav ne smakas, vērojams skaits saulriets.
Par vasaru gan pēc šāda auksta pavasara spriest vēl pāragri. 1987.gada vasara pēc bargās ziemas un tikpat aukstā marta mēneša bija vēla, auksta un lietaina. Tajā pavasarī ābeles ziedēja tikai ap 10.jūniju. Bet rudens patiešām bija reti silts un saulains.
Bet... Grenlandes dienvidos marts ir bijis pat 7 grādus siltāks kā parasti, un pēdējās 2 nedēļas tur stabili +10+12. Izskatās, ka šīs abas anomālijas ir savstarpēji saistītas. Tā vien liekas, ka uz " nabaga" Eiropu novirzījies viss Arktikai paredzētais aukstums.
Shis anomalijas ir saistitas.
Tas,ka daba ir pašorganizējoša sistēma ir tikai medaļas viena puse.Otra puse ir tā, - cik tai tiek atvēlēts pašorganizēties.Un šo jautājumu īsā komentārā nav vērts pat aiztikt.
Pati pamatdoma rakstā jau ir laba un pareiza,tikai daži dati ir tālu no patiesības.Piemēram,par to ka meža zvēri pēdējā 20 gadē savairojušies 7 reizes.Ja teiktu,ka to ir septiņas reizes mazāk,tad tam vēl ar piespiešanos varētu piekrist.Izņēmums ir tikai bebri,jenotsuņi un lapsas.90to gadu sākumā šeit,kur esmu,briežu bija ĻOTI daudz.Es regulāri redzēju barus,kuros bija padsmitiem briežu.Šodien apm.6 kv/km platībā varbūt ir viens īpatnis,bet visticamāk,ka tas ir vienīgais lielākā apgabalā.
Man tuvējā mežā joprojām pa laikam atskan dzinēju balsis,tikai šāvienus vairs nedzird,jo mežs ir sen jau tukšs.Man grūti stādīties priekšā,kā var būt medījumu 7 reizes vairāk,ja mežu ir palicis entās reizes mazāk!!! Pie tam tajos… Lasīt vairāk: novitusi.meteolapa.lv
Te visumā vajadzētu uzdarboties kādam ekonomikas pētniecības žurnālistam, iespējams - tā ir tēma "bumbai" (žurnālistu slengā jeb materiālam ar tālu rezonansi). Ja tas atbilst patiesībai, kas šajā komentārā rakstīts. No sevis saku, tas ir pilnībā iespējams... No otras puses: tie vecie meži mums mazāk pēc skaita, salīdzinot ar 80tajiem, toties daudz vairāk bijušo lauku- kas paspējuši aizaugt ar krūmājiem, bērziem un pirmajām eglītēm pēc "pļavu perioda". Un tās pus-audzes patiešām ir paradīze visiem mežu zvēriem, un bebriem jau nu pavisam noteikti.
Pilnīgi piekrītu N West-am, nosaukt pārdesmit alkšņus pārmīšus ar ievām un kārkliem par mežu - to var tikai mūsējie..., neteiksim -kas-,t ā jau patiesi visu LV var pataisīt par vienlaidu mežu ap Rīgu.Bet īstie meži bez žēlastības tiek izcirsti kailcirtē.Sirds sāp.. Ja nav mežu, nevar būt meža zvēru, kuriem mežs ir mājas un patvērums, nevar augt normāla flora (ogas,sēnes).A bebram tieši krūmi ar kādu grāvi vien vajag, tad var uztaisīt slīkšņu un dzīvot zaļi, nograužot vēl kādu palikušo koku ar normālu diametru.
Raiti beidz murgot!! :D
Rakstu tikai par to, ko redzu ;)
Dabaa veel arvien ir dabiigaa atlase,izdziivo stipraakie,izturiigaakie utt....atshkiriibaa no divkaajainajiem kuri pashi slimi un veel slimaakus rada....
;) Par visiem divkājaiņiem man to negribētos apgalvot...
Mēs jau arī esam dabas sastāvdaļa, tik paši par to aizmirstam:)Un kā lai mēs te censtos ar dažādām viltībām pretoties dabai, es nešaubīgi zinu, ka uzvarēs galu-galā Daba.Jo cilvēkam raksturīgi iet vieglāko pretestības ceļu, vienkārši aiz slinkuma, kas priekš paša cilvēka dzīvotspējas nav tas pareizākais .Kurš no mums atsakās no tabletes , tā vietā izmantojot citus alternatīvos līdzekļus, kuri, protams darbojas nevis uz slimību, bet pastiprina organisma spēju pretoties, tātad-darbojas lēnām un prasa vairāk laika un , vienkārši, vairāk kustību?Un kuram ir lielākas iespējas izdzīvot, vai tam sazāļotajam, kuram pat personīgie vajadzīgie mikrobi tiek iznīcināti, vai tam, kura organisms var pats pretoties?
Es uzskatu, ka ir pagājis laiks, kad cilvēki bija īsti dabas bērni, kaut gan daudzviet pasaulē tā ir vēl joprojām. Turklāt te jau liela nozīme ir arī katra indivīda uzskatiem - kam viņš jūtas īsti piederīgs. Taču ar to vien arī nepietiek - var jau uzskatīt sevi par baigi "zaļo", bet īstenībā vārīt lielākas ziepes. Mūsdienās tā ir bieži... Tie paši galējie radikāļi - nekādu reālu labumu dabai viņu darbošanās nenes, bet cilvēku sabiedrībai - tikai postu (un bieži tas pats arī dabai).
Attīstīto valstu iedzīvotāju vairums (īpaši tie, kas dzīvo lielpilsētās) aizvien vairāk nošķiras no dabas, jo nevar atrasties divās vietās vienlaicīgi (kaut gan kvantu mehānika apgalvo pretējo, bet mēs tak neesam kvanti! :D ). Tāpēc tiešā saikne ar dabu daudziem pilsētniekiem zūd, jo ārpus pilsētas nereti viņiem nekas nepieder, vai arī - viņi jūtas labi pilsētā ar to, kas viņiem ir. Citi tomēr saikn… Lasīt vairāk: novitusi.meteolapa.lv
nu ja,vai kaac ir apreekinaajis cik resursu,izmeshu utt tiek izteereeti,izmesti lai radiitu un razhotu h....jevu elektromobiili?nerunaajot par hidroelektrostcijaam upees....he,par karu runaajot,ljoti daudzi labumi un izgudrojumi ko lietojam radushies kara laikaa,jo kara mashiinai $$ nezheeloja...)
ripas praktiski neriju,tik tagadeejie zarazu viirusi kljuust arvien jaudiigaaki,gruuti tureet liidz ar savu imuunsisteemu.....)
nebiju domaajis visus....)