Tagadējie notikumu Rīgas līcī, kur 29.3.13. tika glābti 223 mūsu cilvēki, arīdzan pie Kaļiņgradas savas 80 "dvēseles" tajā pašā dienā izvilktas krastā – sniedz vielu pārdomām. Kad dažbrīd adrenalīns šļācas pāri malām, bet "pelēkā viela" smadzenēs tomēr pietrūkst. Un konkrētie meteo apstākļi mums par to reizēm atgādina. Dažās dienās visai dramatiskā formātā.

Sagadās tā - ledus staigāšanas prieciņš drusku vēlāk iegrozās "nāves ēnas" vējos. Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei.

Attēlā/ (c) Dāvis Metriņš/ tvnet.lv: tāds hobijs dienas laikā var pārvērsties par neplānoti dramatisku pasākumu.

Nu tā, 2013. gada pavasaris marta beigās fatāli atgādina mums visiem- reizēm mums pašiem ir dziļi nospļauties par savu dzīvību. Un ar drošu roku (kāju) dodamies pēc kļūdu un izmēģinājumu metodes pārbaudīt ledus noturību gan Rīgas līcā, gan virs visādām citādām ūdens tilpnēm. Pamatīgi ievilcies aukstums – it kā pateicīga vide, lai ledus vāks uz ūdenskrātuvēm būtu saglabājies ilgi un dikti. Un šis ledus vāks dažiem mūsu līdzpilsoņiem rada uzbudinājumu uz tā paviesoties.

Kā tad ir ar tiem ledus vākiem? Uz reizi saku – tie nekad un nekādos laika apstākļos nav 100% droši. Sāksim ar to pašu Rīgas līci. Konkrētajā piesauktajā dienā krasta vējš atrāva lielus ledus gabalus un dzina prom tālāk Rīgas līcī. Varam tagad visu "vainu nogāzt" uz šo neplānoto krasta pūtienu, tomēr saku – plaisas un ledus lauku pārvietošanās līcī notiek arī pavisam mierīgos laika apstākļos, kad ūdens straumes uzdarbojas. Plaisas un ledus lauku pārvietošanos mēs neesam spējīgi noprognozēt, vien ir ļoti miglaini un bezspēcīgi mēģinājumi to veikt. Un ne jau tur bļitkotājs zinās konkrētās brīvā ūdens klajuma rašanās brīdi un laiku.

Upēs? Tur nedrošība arīdzan jūtama. Upēs ledus biezums "miera periodā" ir dažāds un neprognozējams. Vietām biezāks, vietām plānāks, bet ātrāku straumju vietās pavisam plāns. Un plānās vietas pēc iepriekšējā naktī uzsnigušā svaigā sniedziņa nebūs pamanāmas. Ir mums upes, piemēram Gauja, kur ūdens pamats, straumes un virspusē uzsalušais ledus mainās pa nedēļām.

Man vispār šķietas, ka konkrētā laikā un vietā uz ledus ir jāatrodas vien:

- dažādu glābšanas dienestu speciāli apmācītiem cilvēkiem, veicot dažādus dienesta pienākumus.

- Latvijas meteodienesta (LVĢMC) ledus drošības noteikumos apmācītiem cilvēkiem, kad jāveic ikdienas ledus biezuma mērījumi;

- kādiem zinātniekiem, kuriem konkrētā vietā un laikā ir jānodarbojas ar ledus urbumiem vai upes pamata apstākļu pētījumiem ziemas mēnešu laikā. Turpat dežurējot glābšanas dienesta darbiniekiem.

- atsevišķās reizēs uz iepriekš apsekotajām trasēm un vietām var notikt ziemas sporta veida sacensības. Kas saskaņotas ar vietējo pašvaldību, kurai savukārt atkal jāgarantē glābšanas dienestu un medicīnas darbinieku klātbūtne.

- (pasarg Dies') kara apstākļos ir vajadzības forstēt ledu virs ūdenstilpnes, taču arī šādos gadījumos pilnu atbildību nes konkrētās darbībās iesaistīto militāro vienību komandieri. Arī militārās mācībās.

Visos pārējos gadījumos ledus klajumos ložnājošie "homo sapiens" to dara uz sava riska rēķina.

Visai smieklīgas sajūtas raisa ziņas: ka nu dažādi dienesti pulcēsies Jūrmalā – lai spriestu par ledus apstākļu brīdināšanas sistēmu. Tad Jūrmalā katru dienu šo režīmu variēs – no "var bļitkot" līdz "nevar bļitkot". Un kamdēļ tikai Jūrmalā, vai tad ūdenstilpnes nav citu pašvaldību teritorijās? Un pēc kādas informācijas tad variēs šīs "jā" vai "nē" atļaujas? Izkarinot kādus "baltos karogus" (līdzīgi kā "zilos karogus", kas signalizē par drošas peldēšanas apstākļiem vasaras mēnešos). Kur paši ņems informāciju par gaidāmajiem laika apstākļiem un ledus virzību? Klausīsies radio, pirks pa naudu no LVĢMC, algos paši savus "tomus bričus"? Viss aizvien ir nekonkrēti un aptuveni.

Mans konkrētais piedāvājums – ir pieņemt dažu jaunu likumu. Kopumā atrašanās uz ledus ir jāaizliedz, atskaitot dažus augstāk aprakstītus likumus. Ja policija dažus atkal noķer staigājam pa ledu, tad apsviedīgās personas ir jāapliek ar sodu. Plusā šamējiem ir jāpiestāda papildus rēķins pēc gadījuma, ja ūdens dvēseles glābšanai ir jāpasauc glābšanas dienestu palīdzība. Ja ir absolūti neatliekama vajadzība bļitkotāju baram atrasties virs ledus laukiem, tad šiem jāsapulcējas grupā, jāizvēl grupas vecākais. Grupas vecākajam ir vārdu un uzvārdu saraksts. No konkrētās pašvaldības jāizņem licence zemledus makšķerēšanai konkrētā laikā un vietā. Ņemsim piemēru no medniekiem, kuriem jau gadiem nepieciešamas licences vēl labu brīdi pirms pirmo lodi izšaujam meža vidū no savas bises.

Man vienmēr ir jautājumi, kad redzu...

- dažu "taisnu taciņu" pāri ezera nostūrim vai upes līkumam. Droši vien ar mērķi ziemā ieekonomēt dažas vai 20 minūtes, pirms tiekam savas lauku mājas sētā. Jāsaka, mums zemapziņā ir stingri iesēdies "ar mani nekas nenotiks" sindroms. Jā, nekas var nenotikt pirmajā un pat 21-majā reizē. Bet 22-trajā reizē kādās lauku mājās vienu ģimenes biedru ilgi gaidīs vakariņās. Paiejoties pretī pa "taisno taciņu" un ieraugot jau dažu daļēji aizsalstošu āliņģi, raudošajiem palicējiem būs pavisam skaidras lietas. Ka vakariņas ledus staigātājiem vairs nebūs nepieciešamas, bet pašiem nāksies grabināt kopā vismaz dažus simtus latus bērēm, lai t.s. mirstīgās atliekas godam atdotu zemei (varbūt jau daļējas sadalīšanās stadijā – kad tālākās pavasara dienās ūdenslīdēji šo bramanīgo aizgājēju beidzot būs atraduši). Uz reizi saku: kad "tev" zem kājām pamats pazudīs, un pats nepaspēsi pieķerties pie āliņģa malas, un ja "tevi" straume paraus zem 20cm ledus – tad dzīves gaitas Zemes virsū "tev" noslēgsies 6-8 sekunžu laikā. Nemaz jau nerunājot par melnām atmiņām tuvāko cilvēku vidū. Kad "viss tomēr būs noticies". Pat tad, ja "palaimēsies" dīķa malā iekrist ledus biešņā vien līdz ceļiem, arī tad šļukstošos apavos un slapjīgos bikšu galos -15 grādu salā maksimālā tempā nāksies skriet līdz savai sētai, lai neiedzīvotos dažādos apsaldējumos ar neprognozējamām sekām atkal veselībai.

- par tām taciņām un slēpju pēdām pat Rīgas centrā virs Daugavas ledus. Acīmredzot kādiem gribas saķert kādus dzīves izaicinājumus. Es šādiem saku: ja "tev" pašam atkal ir vienaldzīga paša dzīvība, tad padomājam par saviem tuvākajiem. Kuriem sāpēs vienmēr, kad pats vairs nebūsi viņu vidū!

- par tiem skolas vecuma bērniem, kuri aizvien bez pieaugušo klātienes ir sastopami dauzoties virs upju un dīķu ledus vāka. Šāds skats šo rindu autoram fiksēts itin bieži katras ziemas laikā. Jāsaka, ja bērniem ir daudz brīva laika, ja ir iespēja stundām aizskrieties prom no mājām, tad audzināšanā ģimenes lokā nav kaut kas kārtībā. Normāli vecāki rūpējas par saviem bērniem, nekad neatstāj tos bez pieskatīšanas. Vēl vairāk, pamanās savas atvases liederīgi nodarbināt. Ja pusauga zēnam vai meitenei pēc parastās skolas ir jāapmeklē papildus nodarbes (mūzikas skola, sporta pulciņš, koris, deju kolektīvs, rokgrupa...), un plusā katru dienu ir jāgatavojas skolai un mūzikas skolai... tad prāts nenesas uz kādām impulsīvām dauzīšanās nodarbēm. Tostarp nervus tricinošajām ledus pastaigām. Vai ne?

Kad iedomājos atkal par bļitkotājiem tālos ledos no Rīgas līča krasta, tad šos gribas salīdzināt... ar baložiem. Atceros vienu pastāstu, ko man klasē pirms gadiem par savu redzējumu vēstīja klases biedrs. Tātad, Imantā savrupmāju rajonā kāds puika no sava loga ar gaisa bisi pašaudījās pa baložu bariņu, kas ganījās uz kaimiņu šķūņa jumta. Vienam trāpīja, otram trāpīja – upuri klusi pārvēlās pāri jumta malai un krita zemē. Taču lielāko izbrīnu raisīja pārējo dzīvo baložu reakcija: kas bija – nekāda! Ja kāds bēdu brālis dažu desmitu centimetru attālumā pēkšņi pazuda, tad tas nav nekāds traucēklis pārējiem baroties ar augu sēklām, kas bija nokritušas turpat no augstākiem kokiem. *Un arī kādā miglainā rītā, kad attālākā stūrī staigājošs bļitkotājs bez skaņas pazudīs pēkšņā āliņģī, arī tad pārējiem bļitku vīriem nebūs nekādas daļas... Parokamies dažās ziņās par tiem diviem pazudušajiem pavasarī (2013. tajā) Buļļupē, par kuru izzušanu apķērās pēc diennakts!?

Jādomā, mēs esam tikuši savā domāšanā drusku tālāk par "baložu līmeni"?

---

Es izlūdzos piedošanu par rakstā sastopamajiem teikumiem ar skarbu un pat sadomazohistisku ievirzi. Vien vēlme ir parunāties par dažu problēmu, kas vien mūsu galvās dzīvojas, nevis ir padota no Debesu Pētera mākoņu puses.

Esam uzmanīgi un turpinām vērot dabu!