Atkal jauns raksts – izglītojošā sērijā. Šajā reizē jāparunā par tradicionālu ziemas dabas parādību Latvijā un Skandinvācijā kopumā. Gandrīz katru ziemu – virs mums pietuvinātā reģiona izveidojas stabils anticiklons. Tam pateicoties – pie mums nonāk ikkatras ziemas lielākie sali. Un vienlaikus tā uzrašanās: liecina par konkrētā Baltā gadalaika briedumu. Ziema ir "nobriedusi". Jeb, kā agrāk un arī tagad runā: ziema izdevusies barga!

Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei. Nav izmantoti nekādi literatūras avoti, ņemtas vērā vispārīgās zināšanas par sinoptiskajām lietām. Zīmējuma pamats ņemts no karsuveikals.lv lapas. Tekstā turpmāk ērtības pēc šo saukšu vienkāršāk- par "ziemas anticiklonu".

Tātad, kas tad ir "ziemas anticiklons"?

• Katra ciklona un arī anticiklona veidošanos, ceļu pāri dažādiem reģioniem - nosaka dažādu cēloņu kombinācija. Teiktais attiecas arī uz mūsu aplūkojamo "ziemas anticiklonu". Tomēr vispārīgi varu sacīt: ir daži kopēji iespējamie cēloņi, kas būtu pamatā noturīgām anticiklonam Skandināvijas reģionā. Tāda notikumu ķēde...

• Iespējamie galvenie "ziemas anticiklonu" rašanās cēloņi ir:
  

1. - pamatā ir neliela Saules aktivitāte, uz tās nav "vētras", "plankumi" vai masīvi izvirdumi ar elementārdaļiņām Zemes virzienā;
2. - pie nelielas Saules aktivitātes arī cikloni virs "laika virtuves" jeb Ziemeļ-Atlantijas okeāna ir nelieli, sekli, daudzi no tiem netiek līdz Centrāl-Eiropas cietzemes. Vēl precīzāk- viena daļa no tiem aiziet gar Z-Skandinācijas krastiem uz Ziemeļledus okeānu. Savukārt otrā ciklonu rinda "uz" vasaras frontes virzās tajā pašā A virzienā gar Vidusjūras Z krastiem;
3. - pie zemas Saules aktivitātes arī siltā Golfa straume ir nedaudz lēnāka, arī tas pavājina Z-Atlantijas ciklonu aktivitāt;
4. - pie zemas ciklonu aktvitātes virs okeāna – Skandināvijas reģionā gaisa plūsma ir mazkustīga. Ziemas laikā, Saulei esot zemu pie horizonta, arī vājais tiešais starojums nespēj piezemes gaisu pietiekami iesildīt. Skaidrajās naktīs pie mazkustīga gaisa – daudzviet siltums izstarojas kosmosā, piezemes gaiss atdziest;
5. - savukārt naktīs atdzisušais gaiss saldē ciet ar ledu arī ūdeņus. Vispirms mazos dīķīšus, pēc tam lielākus ezerus. Visbeidzot ar ledus vāku aizvelkas ciet Rīgas, Somu, Botnijas līči, pēc tam arī Baltijas jūra kopumā;
6. - ledus jūtami samazina enerģijas apmaiņu starp ūdeni un gaisu, kopumā tad palielinās "stagnācija" visā Skandināvijas reģionā;
7. - ne bez nozīmes ir arī Skandināvijas ģeogrāfiskajam izviedojums. Šis reģions aizņem platāku (uz Z pusi) teritoriju, salīdzinājumā ar Krievijas Z robežu pie Ziemeļledus okeāna. Kopumā Skandināvija ir sava veida izvirzījums ZR virzienā no kontinentālās Eiropas;
8. - ciklonu rindas gar ZR Skandināvijas krastiem un gar Vidusjūru: ceļ gaisu uz augšu atmosfērā. Taču "viņiem" gaiss arī kaut kur jāņem. Tamdēļ dažos reģionos ir iecirkņi, kur gaiss no augstākiem atmosfēras slāņiem tiecas tuvāk zemes virsmai. Un no fizikas zināmais Koriolisa spēks šo lejupejošo gaisu iegriež pulksteņrādītāja virzienā, ko sajūtam kā attiecīgā virziena vējus anticiklonu nomalēs.

• Visu tikko minēto faktoru rezultātā izveidojas "ziemas anticiklons". Un kamdēļ tas parasti ir tik mazkustīgs? Man domāt, atkal caur sauszemes ģiogrāfiju kombinācijā ar Golfa straumi. Straume nāk no Meksikas līča un garajā ceļā aizkļūst līdz pat ģeogrāfiskajam ziemeļpolam. Apliecoties gar Skandināvijas Z malu. Līdzi tai nāk arī mazaktīvie cikloni, kas finālā ceļo turpat un caur Balto jūru (garām Murmanskai) nonāk pie Krievijas ZR krastiem. Šiem cikloniem nepietiek aktivitāte, lai "frontālā triecienā" pārskrietu Eiropai, tiem pietiek vājie spēciņi- lai ceļotu virs atklātiem ūdeņiem. Cikloni apliec Skandināvijas teritoriju gar ziemeļu malu. Tamdēļ "ziemas anticiklons" ir mazkustīgs ieslēgtā teritorijā bez iespējas šim pārvietoties kādā ātrā virzienā.

• "Ziemas anticiklona" apstākļos Latvija parasti atrodas tā D-DR malā. Līdz ar to pie pārsvarā beznokrišņu debesīm ir vērojami ZA-A-DA vēji. Kas no anticiklona A malas pāri mums nes vēsu vai pat arktisku gaisu. Daudzreiz mēs redzam un jūtam skaidras dienas, kas daudzreiz strāvojas ar vaigus "svilinošiem" sala vējiem.

• Ja "ziemas anticiklons" no Lielā Sibīrijas anticiklona (arīdzan patstāvīgs veidojums katru ziemu) tiek nošķelts ar cikloniem, kas no Baltās jūras virzās uz Urālu kalniem, tad pie mums ir mērens aukstums. Jo anticiklonā ap savu asi apgrozas vien mēreni vēsas gaisa masas.

• Taču reizēm gadās – Skandināvijas anticiklons savienojas ar Sibīrijas maksimumu. Un tad kopējiem spēkiem arī līdz Latvijai nonāk arktiskais gaiss. -30 un vēl zemāki sala grādi naktīs neliek ilgi gaidīt.

• Reizēm gadās, kad Vidusjūras cikloni virzās nevis gar Z krastiem, bet drusku vairāk uz ziemeļiem. Tad starp "ziemas anticiklonu" un šiem cikloniem veidojas spiediena starpība. "Uz" kuras tad anticiklonālie ZA-A-DA vēji pastiprinās, rodas aukstie puteņi, kā arī nekomfortablas "svilinošas" sajūtas mums pašiem.

• Ja "ziemas anticiklonā" ir lielāks gaisa mitrums, tad visa antivirpuļa teritorijā ir vērojama zemā mākoņainība, no kuriem var pat nedaudz snigt. Daudzās dienas ir sarma, miglas. Bet sausāka gaisa apstākļos ir skaidras debesis, naktīs tad piezemes siltums izstarojas Kosmosā. Un gaisa grādi tad atkal ir zemi. Daudzreiz ir -20 un zemāki grādi naktīs, dienās arī bālā ziemas Saule neko daudz gaisu nespēj iesildīt. Ieplūstot arktiskam gaisam, pie mums sagaidāmi arī visi -30-35 un pavisam retos gadījumos arī – 40 grādu sali.

• Ir ziemas, kad vispār neizveidojas "ziemas anticikloni". Tas ir periodos, kad Saule aktivitāte ir virs "vidējā", atmosfēra ir aktīva, masīvi ciklona virpuļi nāk pa taisno no Atlantijas okeāna. Un pie mums tad ziema silta, ar atkušņiem un "melnu" zemi. Ir gadi, kad pie mums ir vairākas siltas ziemas pēc kārtas.

• "Ziemas anticiklona" esamība – liecina par to, ka ziema ir "nogatavojusies" vai "nobriedusi". Tēlaini šo varētu salīdzināt ar mūsu mūža "briedumu" :) Kad esam maksimālajā spēkā un darbības spējā.

• "Ziemas anticikloni" parasti rodas janvāra vidū un turpinās līdz februāra pirmajai dekādei. Pirms un pēc tam- šie sinoptiskie veidojumi ir retāk. Šis laiks sakrīt ar ziemas aukstuma pola dienām. Tie veidojas cēloņu ķēdē – sk. dažas rindopas augstāk. Bet to laiks noslēdzas, kad Saule aizvien ceļas augstāk pie horizonta un iekustina citu notikumu ķēdi. Sākas pavasaris...

==============

"Ziemas anticikloni" atšķiras no "pavasara minimuma- anticikloniem". Tie otraie rodas apstākļos, kad gaisam kļūstot siltāk, tas virzās pāri aukstiem ūdeņiem. Gaiss atdziest, spiežas pie zemes, debesis atkal skaidrojas. Un pavasaris reizēm tamdēļ var iegadīties pavisam sauss.

Bet turpinām vērot dabu!