Kāda spontāna rakstu parafrāze radās tieši šodien. Par to, ka visai labi par brīvu skatīties tieši to- par ko citreiz mēs bargi maksājam. Salīdzinām dabu un pašu provocēto dzīvi. Emocionāls ieskats...

Rakstīts īpaši meteolapa.lv saitei.

21. gadsimts mums atnesis vienu jaunu sociālo lietu – kas nebija raksturīga visām iepriekšējām audzēm visos iepriekšējos gadsimtos, gadutūkstošos. Tā ir informācijas pārbagādība un tās acumirklīga nogāde patērētājiem. Viss, kas notiek pasaules otrajā malā – uz reizi nonāk līdz mūsu ausīm, acīm. Turklāt vēl pilnībā izzudis selektīvos (veco) mediju – preses, tv, radio – monopols. Informāciju vairs nav iespējams pārdot, tā nonāk līdz cilvēkiem "pati no sevis". Un tagad mēs paši to esam spējīgi regulēt saskaņā ar mūsu interesēm, arī – saņemt kur un kad to gribam! Viss notiek...

Otrkārt, mūsos ir iestājies prāta "piesātinājuma sindroms". Apstākļos, kad "mēs jebkurā brīdī varam pieiet pie plaukta" un paņemt savu tīkamo "gurķi" – tā ir tagadne. Iepretīm pagātnei vēl ne tik senai – kad "gurķi" pa mazai šķēlītei nācās saņemt ilgi un tikai tad, kad dažādiem (mediju) priekšniekiem to sagribējās. Kas notiek tad – ja pēc ilgas staigāšanas pa tuksnesi, kur pussausa aka ir viena 100km distancē, nonākam pie saldūdens upes? Kas mums tagad maigi burbuļo tepat pie sāniem cauru diennakti? Mums vairs NEKO NEVAJAGA!

Labi apzinoties to, ka cilvēki pie visa pieraduši, visu dzirdējuši un redzējuši, tad ... atliek radīt neīsto realitāti jeb šovu! Tamdēļ visas "o kartes" tv pārraides pie mums, visādi "robinzoni" zēvelējās pa "kastes" ekrāniem. Protams, idejas patapinot no pasaules (vai mēs letiņi, spējam ko oriģinālu izgudrot??). Šovi no teātriem, filmām... stāstiem grāmatās... atšķiras ar to, ka tā sākuma brīdī nezinām beigu iznākumu (protams, ja runājam par mums – "patērētājiem", klausītājiem, skatītājiem... attiecīgie producenti visu zina, bet viņiem ir līgumi ar mediju īpašniekiem par priekšlaicīgu "mutes nepalaišanu"). Šovi aizvien populārāki paliek tamdēļ, ka tie paceļ mūsu smadzeņu šūnas jaunā līmenī, kad caur adrenalīnu uzliesmojumiem artērijās mums pāri galvai nogrūst rezultāti.

Un MĒS PAR TO MAKSĀJAM. Kabeļtelevīzijas caur abonēšanas maksu, pagaidām bezmaksas medijos- caur pagarām reklāmas pauzēm. Mūsu kabatas aizvien tukšojas, un reizēm caur "sms" ziņošanu – iegrimstam jaunā atkarībā jeb "sms-esošanā". Spiežam šos smartfonu taustiņus, taču katru mēnesi izskaņā smagi noelšamies par saņemtajiem trīsciparu rēķiniem. Ja arī mēs, pusmūžnieki, uz šādām lietām neesam tā ātri iekstināmi, tad mūsu ...padsmitgadu atvases mums nezinot, caur smartfoniem šos rēķinu uzaudzē. Un atkal, kārtējo reizi, kāda mēneša pirmajā datumā atplēšot iesvaidīto aploksni no telefona operatora kantora rokām, piesargstam un smagi iepūšam sev nāsīs. Kad ieraugām kārtējās ciparu rindas rēķina ailē.

Esam nokļuvuši MAKSĀŠANAS "zirga riņķī". Nemaz nezinot – ka ir viena brīnišķīga realitāte, kas glaužas pie mūsu sāniem. No rīta līdz pat vakaram. Un neviens gudrais nav piespiedis Dabu par to maksāt. Jā, DABA.

Katru dienu tā ir savādāka, katra mūža garuma vienam cilvēkam nav iespējams redzēt vienu dienu līdzīgi otrai. Daža mierīgāka, daža untumaināka. Piemēram, ne tik sen (2012. gada 21.-22. maijā) negaisi smagi vēlās pāri Latvijai. Šovs uz vella' paraušanu! Bez maksas, vienmēr un visur. Un "tu" nezini, kad atkal kas tamlīdzīgs notiks?! Varam jau ar dažādas ticamības pakāpi kaut ko noprognozēt, taču viss vienmēr notiek "pa savam". Varam – kā šovu uztvert mierīgu sauli zem zilām debesīm, kad maigs ziemeļ-austrumu vējiņš žūžo vaigā. BEZ maksas.

Taču pati Daba parūpējusies, visas kopējās krāsas ir nomierinošas. Pavasarī gaiši zaļā, vasarā – koši zaļā, rudenī – dzelteni pelēkā, ziemā – pelēki baltā. Tomēr Daba ir majestātiska, maiga, reizēm valdonīga... taču nekad pāri cilvēkiem nedara. Ja arī kādu "homo sapiens" dzīvība jaktīs tiek paņemta uz Citu Sauli, tad lielu lielā vairumā gadījumos cēlonis vien pašu muļķība ir. Kad laikus nepadomājam par aizsardzību.

Jā, tagad nu ejam – uz Dabas Šovu. Paskatamies iesākumā pa logu, pēc tam izejam vakara (rīta) pastaigā. Laikam tikai maksimālais sliņķis vai retrograds vēl nav ticis pie digi-fotografēšanas, filmēšanas. Un padalīties pēc tam ar iegūtajām minifilmām, fotografijām – arī vairs nav nekādas problēmas. Ejam dabā, uz BEZMAKSAS šovu! Un esam savā vietā! Vai ne...?