Laiku pa laikam arī manā galvā uzpeld jautājums – mēs te laiku vērojam un datus tā vai citādi krājam. Un pat uz daža servera noliekam. Un tālāk? Dažas domas pa otrai reizei...
Līdzās tam – ka Latvijas meteodienests (LVĢMC) savā paspārnē uzkrāj fiksēto dažās pilsētās un vēl ar valstisku ziņu pietus/uztur arī agrākos Rīgas "oficiālo" novērojumu arhīvus – apmēram 100 censoņi savās burtnīcās, lapās un dažs arī interneta lapās – pulcē savus novērojumus. Kaut kāds samērā paš-plūsmīgs process risinās...
Arhīvi, da jebkuri, ir "nedzīvī", ja netiek ar tiem strādāts. Tie atdzīvojas tad: ja kāds sprauns cilvēks vai zinātnieku kolektīvs šos sāk celt augšā, analizēt, veikt kopsavilkumus un izsecināt likumsakarības. Arī meteo jomā.
Galvenais jautājums mums visiem debesu lūkotājiem (un ne tikai- arī dažu profesiju veicējiem): ar KĀDU VARBŪTĪBU pie mums notiek dažādi dabas ekstrēmi? Mans nelaiķa tēvs savulaik mācīja: "nevaram pilnībā paredzēt notikumus, taču samērā labi varam paredzēt varbūtības". Šo teicienu interpretējot uz meteo jomu- jāsaka, piemēram, jāsaka – parastas vētras ar brāzmām līdz 20m/s ir 85%; stipra vētra līdz 30m/s – ap 30%; orkāns, kāds līdzīgs 2005. gada janvārā "Ervīnam" – ap 5% utt (šie procenti man ir no pirksta izzīsti, šīs lietas ir zinātniski jāprecizē).... Tēvs man mācīja arīdzan "varbūtībām, kas lielākas par 30%, ir jāgatavojas laicīgi".
Un patiesi, varbūtības ir jāizsecina caur šādu arhīvu smalkiem izvērtējumiem. Kurš to darīs? Vismaz šo rindu autors "publiskā telpā" (kas par vārdu – agrāk šādi padlaikos apzīmēja, hmmm, sabiedriskās bezmaksas tualetes valsts iestādēs...hehe) nav manījis nekādus neatkarīgus klimata vērtējumus. Vien grāmatu Zālīša "Meteoroloģija". Un Mauriņa "Laika zīmes" grāmatu. Iespējams, ka LU Ģeogrāfijas fakultātes studenti caur kursa darbiem kaut ko ir darījuši (arattieksmi kā pret obligātu mājasdarbu, nevis kā sirds degsmes darīšanu), bet tie visi putekļojas papīra formāta arhīvos.
Bet statistika ir svarīga! Nez kuro reizi jāpiesauc – marta fatālie cunami Japānā, kuri nopostīja praktiski visas tās valsts austrumu piekrastes pilsētas un ciemus. Cilvēki tur šādam notikumu pavērsienam nebija gatavojušies. Pat tur, kur jūtamās zemestrīces ir visumā ikdienišķa parādība. Pat tad, ja šādi cunami tur gadās reizi 300 gados, tā arī ir statistika. Ja mūsu Irbes šaurumā notiek 7 balles zemestrīce, kur jūras dibens izmainās uz augšu vai leju par 5m, arī tad Rīgas līča D daļā (kur ir mūsu galvaspilsēta Rīga) Daugava pusstundu plūdīs pretējā virzienā. Ūdens līmenis celsies par 7-10m un ar joni (kā ūdens valnis, pa priekšu grūžot masīvas drazu kaudzes) applūdīs 4/5 no Latvijas "sitijas", plusā augsts vilnis atsitīsies pret Rīgas HES aizsprostu. Protams, tā ir fantāzija, taču- ja laika nogriezni izstiepjam kādu 10 000 gadu garumā, tad šāda varbūtība tuvojas 100%- tiem. Turklāt esam bezspēcīgi pret paredzēšanu konkrētā datumā... viss var risināties gan rīt, gan pēc 3000 gadiem.
Nenoliedzami- orkāni ir daudz biežāk. Negaisi arīdzan. Lieli sali ziemās un lieli sausumi vasarās – arīdzan. Cilvēki ir daudz ko novērōjuši, pat mutvārdos pavīd ziņas par "vizbulītēm februārī un ābeļu ziediem decembrī", gan arī par sniega segu jūnijā. Taču apstiprinājumu nav. Tie nedaudzie vīreļi, kas ko pierakstījuši pirmajās papīra burtnīcās, nav saviem bērniem iegalvojuši – "glabājiet tos saudzīgi un ar pietāti". Bērni tās ar nesaprotamiem ķeburiem pierakstītās burtnīcas tomēr izmantoja iekuriem krāsnīs, un arī abi Pasaules kari ar pašu "homo sapiens" radītajām jukām senos neoficiālos arhīvus aizlaiduši neceļos...
Latvijas meteoarhīvu jautājums ir aktuāls. Tamdēļ – ka šajā jomā valda vakuums. Nav fiksēti vērojumu iepriekšējos gados. Lai gan katrā pagastā atrodas kāds "uz augšu pasistais", kas kaut ko turpina ķibināt kādās kladēs vai uz atsevišķām papīra lapām. Tā paaudze, kas jau savus vērojumus iepostēs pc cietņos – vēl tikai aug. Vakuums ir arī "otrajā pusē"- arhīvu apstrādē. Vakuums ir visur.
Nu jā... ko es citu varu teikt!?
Komentāru nav.