Ja vēl no aizgājušiem laikiem dažus politiskos notikumus mūsu aizsenči pamanījušies uzlikt uz dažām pergamentu listēm, tad dažādas dabas jaktes – mēs labākajā gadījumā /pirms papīra un tintes izgudrojumiem/ esam pārnesuši no mutes mutē paaudžu paaudzēs.
Jā, arī mūsu krastos reti – bet tomēr – bijuši gan postoši tornado, gan arīdzan vētru un pat zemestrīču cunami uzgrāvieni. Šo rindu autors pavisam pamatoti domā: reizi 10 000 gados arī Rīgas līča (vai toreiz Baltijas lielezera) krastos uzgāžas kādi 7m augsti uzplūdu viļņi, piemēram.
Vai, sacīsim, "grēku plūdi" visdažādāko reliģiju "bībelēs" arīdzan nav kādas tālas atskaņas no pavisam reāliem postošiem viļņiem dažādās piekrastēs. Nav jau svarīgi, kādos apstākļos ūdens klajumi sadumpojas? Vai nu vētra, bet varbūt arī zemestrīce?
Vien tas, ka mūsu fiksētā vēsture nav pamanījusi kādas masīvas dabas grimases, tas vēl nemaz nenozīmē – kad nu nekas tāds nenotiek. Vien nav pietiekami piestrādāts pie statistikas un nākotnē iespējamo notikumu modelēšanas. Vēlreiz jānobrēcas, pārfrāzējot krievu tautas teicienu, "kad pēkons nenorūc, tad vecītis krustu nepārmet". Mēs krustu pārmetīsim/nometīsim tad – kad nākamie cunami piepildīs ar 5m ūdens slāni Vecrīgas Doma laukumu un tālākas teritorijas!? Neticami, bet fakts...
Jā, starp citu, vai mums labi zināmie un šai gadā ne vairs tālie Jāņi ar ugunskuru dedzināšanu – arī nav kādu attālu notikumu atblāzmas caur tradīcijām? Apbrīnojam līdzība: tieši Baltijas visos krastos (+Spānija, un nedaudz Nīderlandē) ir šīs ugunskuru tradīcijas ap vasaras saulstāvjiem. Vai tik tam nav kāds sakars ar Sāremas salas meteorītu krāteriem? Kad mūsu balti senči apmēram pirms 5000 gadiem virs galvas pamanīja "milzīgu sauli" (mūsdienās zināms – mīlzīgu bolidu), kas paciemojusies "uz zemes virsas". Un tad jau pēc tam kurināja ugunis, lai vēlreiz "saulīti uzaicinātu ciemos"? Un – sākums mūsu tagadējai ugunīgajai tradīcijai... Vai ne?
Komentāru nav.