Ziema pazudusi gandrīz bez pēdām, it kā vēl vakar nebūtu ne sniedziņa, ne slideno ceļu...tumšā pelēcība pāri visam. Vienīgās, kas pa īstam priecājas, ir manas vistas, kas tiek atkal kādu pusstundu izskraidīties pa pagalmu. Nu vismaz kādam tiek savs prieciņš :).
Tā arī nevaru saprast, cik īsti ārā grādu, jo vienā mājas pusē termometrs rāda dažas grāda desmitdaļas zem nulles, bet otrā - virs nulles. Tad nu jāpieņem, ka vidējais ir robežtemperatūra starp plusiem un mīnusiem. Lielais ceļš nokaisīts ar pretslīdes ķīmiju un ir normāli izbraucams, bet mazie - ai, jai, jai. Pusdienās mājās atbraucu, jo ceļš no kalna, vai pret kalnu atpakaļ uzbraukšu, to vēl nezinu.
Kailsals turpinās, dīķi pamazām pārklājas ar ledu. Sešos -7°C, desmitos -5°C. Zem ābeles pelēkais meža strazds mielojas ar kritušajiem āboliem, ja būtu sniegs, tad tiem klāt tikt nebūtu tik viegli. Ceļi put kā vasaras viducī, kad vējš ik pa laikam sagriež putekļu virpuļus. Ārā ilgi uzturēties ir nepatīkami, aukstais vējš kniebj degunā un saldē pirkstus.
Sešos -4°C, skaidras debesis un zvaigznes. Diena saulaina, bet tas vējš...stindzina zemi, ūdeņus un pūš cauri plānākiem cimdiem un cepurei. Priecājos, ka vakar vēl paspēju sasiltināt vārīgājos augus, baidos, ka tik par mazu kārtu esmu virsū salikusi, augi sen tādu kailsalu nav piedzīvojuši. Putniņiem mazajiem saliku sēkliņas un speķīti, bet lielie putni ar jau klāt, visiem gribas ēst.
Pirms brīža auto grādrādis rādīja -2°C, bet nupat paskatījos, ka pie loga apaļa nulle. Ārā gan nekas vēl nekūst, nepatīkams vējelis, tāds, kas lien aiz apkakles un saldē rokas. Gadiem ejot kļūstu aizvien salstīgāka, agrāk šādā laikā varēju vēl bez cimdiem un cepures apkārt paskraidīt, bet nu pat paplānos cimdos vairs nav silti. Arī mazputniņi sabužinājuši spalvas un gaida pusdienas, kā iznesu graudiņus, tā dežurants padod svilpienu un sarodas vesels bars ēdāju, kurus pirms tam ne redzēju, ne manīju. Kurmis gan vēl rok, atkal vairākas jaunbūves parādījušās durvju priekšā, jānolīdzina, kamēr nav sasalis, citādi kaklu var nolauzt,, tumsā aiz tādiem rakumiem aizķeroties.
P.s. Kamēr rakstīju, termometrs pie loga atkal ieslīdējis mīnusos, tā kā mana sniegavīra mūžs vēl uz vienu diennakti pagarinās :).
Himnas laikā termometrs rādīja -5°C, tagad, pusdienlaikā -2,5°C. Saule un zilas debesis, un kā rakstīja Lauma, arī sniega vēl pietiekoši, lai uzturētu ziemas sajūtas. Baudām!
Meteolapa.lv izmanto sīkdatnes, lai personalizētu lapas saturu un reklāmas, nodrošinātu sociālo tīklu iespējas un analizētu apmeklētāju plūsmu.
Uzzināt vairāk.
Vai drīkstam izmantot Tavus datus, lai personalizētu reklāmas?
Vai drīkstam izmantot Tavus anonimizētus datus, lai palīdzētu mums sekot apmeklētāju plūsmai?
Ziema pazudusi gandrīz bez pēdām, it kā vēl vakar nebūtu ne sniedziņa, ne slideno ceļu...tumšā pelēcība pāri visam. Vienīgās, kas pa īstam priecājas, ir manas vistas, kas tiek atkal kādu pusstundu izskraidīties pa pagalmu. Nu vismaz kādam tiek savs prieciņš :).
Tā arī nevaru saprast, cik īsti ārā grādu, jo vienā mājas pusē termometrs rāda dažas grāda desmitdaļas zem nulles, bet otrā - virs nulles. Tad nu jāpieņem, ka vidējais ir robežtemperatūra starp plusiem un mīnusiem. Lielais ceļš nokaisīts ar pretslīdes ķīmiju un ir normāli izbraucams, bet mazie - ai, jai, jai. Pusdienās mājās atbraucu, jo ceļš no kalna, vai pret kalnu atpakaļ uzbraukšu, to vēl nezinu.
-2°C, birdinās smalks sniedziņš. Būtu jau jauki, ja baltums kaut nedaudz saglabātos, jo pasaule uzreiz šķiet tīrāka, klusāka un mierīgāka.
Ar aci nekas nebija saskatāms- tikai caur optiku un ilgu ekspozīciju.
Kailsals turpinās, dīķi pamazām pārklājas ar ledu. Sešos -7°C, desmitos -5°C. Zem ābeles pelēkais meža strazds mielojas ar kritušajiem āboliem, ja būtu sniegs, tad tiem klāt tikt nebūtu tik viegli. Ceļi put kā vasaras viducī, kad vējš ik pa laikam sagriež putekļu virpuļus. Ārā ilgi uzturēties ir nepatīkami, aukstais vējš kniebj degunā un saldē pirkstus.
Sešos -4°C, skaidras debesis un zvaigznes. Diena saulaina, bet tas vējš...stindzina zemi, ūdeņus un pūš cauri plānākiem cimdiem un cepurei. Priecājos, ka vakar vēl paspēju sasiltināt vārīgājos augus, baidos, ka tik par mazu kārtu esmu virsū salikusi, augi sen tādu kailsalu nav piedzīvojuši. Putniņiem mazajiem saliku sēkliņas un speķīti, bet lielie putni ar jau klāt, visiem gribas ēst.
Pirms brīža auto grādrādis rādīja -2°C, bet nupat paskatījos, ka pie loga apaļa nulle. Ārā gan nekas vēl nekūst, nepatīkams vējelis, tāds, kas lien aiz apkakles un saldē rokas. Gadiem ejot kļūstu aizvien salstīgāka, agrāk šādā laikā varēju vēl bez cimdiem un cepures apkārt paskraidīt, bet nu pat paplānos cimdos vairs nav silti. Arī mazputniņi sabužinājuši spalvas un gaida pusdienas, kā iznesu graudiņus, tā dežurants padod svilpienu un sarodas vesels bars ēdāju, kurus pirms tam ne redzēju, ne manīju. Kurmis gan vēl rok, atkal vairākas jaunbūves parādījušās durvju priekšā, jānolīdzina, kamēr nav sasalis, citādi kaklu var nolauzt,, tumsā aiz tādiem rakumiem aizķeroties.
P.s. Kamēr rakstīju, termometrs pie loga atkal ieslīdējis mīnusos, tā kā mana sniegavīra mūžs vēl uz vienu diennakti pagarinās :).
Himnas laikā termometrs rādīja -5°C, tagad, pusdienlaikā -2,5°C. Saule un zilas debesis, un kā rakstīja Lauma, arī sniega vēl pietiekoši, lai uzturētu ziemas sajūtas. Baudām!