Vakar pēcpusdienā nopriecājos, ka sniegs labi pakusis, bet šorīt atkal jauna sniega porcija uz zemes, un snieg vēl joprojām. Pilsētā droši vien tā šļura nokūst ātrāk, bet pie mums krājas jauna kārta, jo krīt milzu pikām un ļoti intensīvi. Nu negrib tā ziema atkāpties!
Vakar vakarā šķita, ka velna vecmāmiņa karoti nolikusi- brāzmainais vējš meta mitra sniega šaltis logos, māja drebēja, skurstenī gaudoja un elektrība raustījās. Daļa pagasta gulēt aizgāja tumsā, elektrība atgriezās ap trijiem naktī. Telefons džinkstēja no ziņām, īpaši pēc tam, kad Latvijas TV ziņoja par izskaloto ceļa posmu mūsu pusē. Labi, ka šorīt piesalis, beidzot ar auto varēju uzbraukt pa apledojušo kalnu, kas divas dienas nebija caurbraucams. Šorīt nedaudz uzsniga, bet nekas ārkārtējs, redzēs, ko nesīs nākošais ciklons.
Negribu izklausīties par sūdzambībeli, bet šodien skats uz pagalmu ir vēl trakāks. Biezā ledus kārta uz taciņām kūst tik lēni, ka atšķirību vizuāli nevar manīt, toties ūdens kārta virs tā ir dubultojusies. Meliorācijas grāvis pilns, uz Tumšupītes pusi gāžas ūdens straumes, tā kā Lielā Jugla drīz saņems (ja jau tas nenotiek) jaunu papildinājumu. Zemākās vietās grāvji tik pilni, ka sāk skalot laukā ceļus. Ielejā vēl vienlaidus sniega kārta, bet zemākās vietās sniegs iekrāsojies tumšs, tur apakšā krājas ūdens. Arī pagrabā sāk parādīties mitrums. Skatoties prognozes, paliek vēl čābīgāk ap dūšu, vismaz 3 cikloni dodas uz mūsu pusi.
Slidotava ir atgriezusies, uz ledus ūdens kārta un slidens pēc vella! Ceru, ka kārtīgi līs un strauji kusīs, lai ātrāk tas trakums beidzas. Gribu pavasari!
Vakar par ātru sapriecājos par saulīti, jo debesis nomācās, sāka pūst auksti vēji un ledus uz takām un celiņiem praktiski nekusa. Arī šodien līdzīgi, tikai vējš kļuvis vēl nepatīkamāks. Pie barotavas ziemas žubīšu bariņš, tramīgas gan, jo ik pa laikam parādās pa zvirbuļvanagam, kuram arī gribas ēst.
Esi sveicināta saule! Šorīt vēss, bet saulains. No rīta pie loga -6°C, mašīna rādīja -7°C. Durvis bija aizsalušas, bet tas sīkums, cerams, ka saule nedaudz pasildīs un pakausēs , gan jau pa dienas vidu pakusīs tā sasalusī ledus kārta uz celiņiem un taciņām. Arī garastāvoklis tūdaļ labāks, un ja vēl var saklausīt zīlītes pavasara dziesmu, tad jau pavisam labi :).
Jā, kārtējā slidotava, pa pagalmu - nevis pa taciņām, bet pa blakus esošo sniegu, kājas iegrimst, bet par laimi- neslīd. Piebrauktās ielas - tīrā mašīnu bojāšana- izveidojušās milzu bedres (caurumi), kad tādās iebarauc, tad nezini, vai ko neesi salauzis. Šorīt ilgi domāju, vai braukt un plēst auto, vai iet kājām un riskēt krist un ko izmežģīt vai sasist. Pēc trakās sniega rakšanas vienai rokai sācies nerva iekaisums, smērēju, dzeru zāles un ceru, ka izdosies apārstēt bez daktera apmeklējuma, pie kura garas Covidistu rindas.
Baltās, mitrās šausmas turpina birt no debesīm. Nepārprotiet, man nav nekas pret sniegu, bet tik smagu ziemas ceļu kā šogad sen neatceros. Sākšu ar to, ka šorīt 1,5 stundu rakos, lai izbrauktu no pagalma, sniegs tik smags, ka lāpstu pacelt grūti. Izraku tik tālu, lai pa kaimiņa sliedēm tālāk varētu braukt līdz lielajam ceļam. Kaimiņam džips, man mazāka mašīnīte, tad nu spolēdama braucu kā piedzērusies balderiāņus, bet nu galā tiku. Skatos pašlaik pa logu un šausminos, ka slapjais sniegs joprojām gāžas kā no pārpilnības raga, jau tagad ar bažām domāju par mājupceļu.
Meteolapa.lv izmanto sīkdatnes, lai personalizētu lapas saturu un reklāmas, nodrošinātu sociālo tīklu iespējas un analizētu apmeklētāju plūsmu.
Uzzināt vairāk.
Vai drīkstam izmantot Tavus datus, lai personalizētu reklāmas?
Vai drīkstam izmantot Tavus anonimizētus datus, lai palīdzētu mums sekot apmeklētāju plūsmai?
Vakar pēcpusdienā nopriecājos, ka sniegs labi pakusis, bet šorīt atkal jauna sniega porcija uz zemes, un snieg vēl joprojām. Pilsētā droši vien tā šļura nokūst ātrāk, bet pie mums krājas jauna kārta, jo krīt milzu pikām un ļoti intensīvi. Nu negrib tā ziema atkāpties!
Vakar vakarā šķita, ka velna vecmāmiņa karoti nolikusi- brāzmainais vējš meta mitra sniega šaltis logos, māja drebēja, skurstenī gaudoja un elektrība raustījās. Daļa pagasta gulēt aizgāja tumsā, elektrība atgriezās ap trijiem naktī. Telefons džinkstēja no ziņām, īpaši pēc tam, kad Latvijas TV ziņoja par izskaloto ceļa posmu mūsu pusē. Labi, ka šorīt piesalis, beidzot ar auto varēju uzbraukt pa apledojušo kalnu, kas divas dienas nebija caurbraucams. Šorīt nedaudz uzsniga, bet nekas ārkārtējs, redzēs, ko nesīs nākošais ciklons.
Negribu izklausīties par sūdzambībeli, bet šodien skats uz pagalmu ir vēl trakāks. Biezā ledus kārta uz taciņām kūst tik lēni, ka atšķirību vizuāli nevar manīt, toties ūdens kārta virs tā ir dubultojusies. Meliorācijas grāvis pilns, uz Tumšupītes pusi gāžas ūdens straumes, tā kā Lielā Jugla drīz saņems (ja jau tas nenotiek) jaunu papildinājumu. Zemākās vietās grāvji tik pilni, ka sāk skalot laukā ceļus. Ielejā vēl vienlaidus sniega kārta, bet zemākās vietās sniegs iekrāsojies tumšs, tur apakšā krājas ūdens. Arī pagrabā sāk parādīties mitrums. Skatoties prognozes, paliek vēl čābīgāk ap dūšu, vismaz 3 cikloni dodas uz mūsu pusi.
Slidotava ir atgriezusies, uz ledus ūdens kārta un slidens pēc vella! Ceru, ka kārtīgi līs un strauji kusīs, lai ātrāk tas trakums beidzas. Gribu pavasari!
Vakar par ātru sapriecājos par saulīti, jo debesis nomācās, sāka pūst auksti vēji un ledus uz takām un celiņiem praktiski nekusa. Arī šodien līdzīgi, tikai vējš kļuvis vēl nepatīkamāks. Pie barotavas ziemas žubīšu bariņš, tramīgas gan, jo ik pa laikam parādās pa zvirbuļvanagam, kuram arī gribas ēst.
Esi sveicināta saule! Šorīt vēss, bet saulains. No rīta pie loga -6°C, mašīna rādīja -7°C. Durvis bija aizsalušas, bet tas sīkums, cerams, ka saule nedaudz pasildīs un pakausēs , gan jau pa dienas vidu pakusīs tā sasalusī ledus kārta uz celiņiem un taciņām. Arī garastāvoklis tūdaļ labāks, un ja vēl var saklausīt zīlītes pavasara dziesmu, tad jau pavisam labi :).
Jā, kārtējā slidotava, pa pagalmu - nevis pa taciņām, bet pa blakus esošo sniegu, kājas iegrimst, bet par laimi- neslīd. Piebrauktās ielas - tīrā mašīnu bojāšana- izveidojušās milzu bedres (caurumi), kad tādās iebarauc, tad nezini, vai ko neesi salauzis. Šorīt ilgi domāju, vai braukt un plēst auto, vai iet kājām un riskēt krist un ko izmežģīt vai sasist. Pēc trakās sniega rakšanas vienai rokai sācies nerva iekaisums, smērēju, dzeru zāles un ceru, ka izdosies apārstēt bez daktera apmeklējuma, pie kura garas Covidistu rindas.
Baltās, mitrās šausmas turpina birt no debesīm. Nepārprotiet, man nav nekas pret sniegu, bet tik smagu ziemas ceļu kā šogad sen neatceros. Sākšu ar to, ka šorīt 1,5 stundu rakos, lai izbrauktu no pagalma, sniegs tik smags, ka lāpstu pacelt grūti. Izraku tik tālu, lai pa kaimiņa sliedēm tālāk varētu braukt līdz lielajam ceļam. Kaimiņam džips, man mazāka mašīnīte, tad nu spolēdama braucu kā piedzērusies balderiāņus, bet nu galā tiku. Skatos pašlaik pa logu un šausminos, ka slapjais sniegs joprojām gāžas kā no pārpilnības raga, jau tagad ar bažām domāju par mājupceļu.