T jau pirms divpadsmitiem dienā jau pārlēkusi +25°C, kabači pārlaimīgi un nupat saražojuši veselu lēveri kabacēnu, labi, ka ir dūšīgi ēdāji. Man pieprasa kabaču karbonādes ar ķiploku mērci, spēj tik cept. No nopļautās pļavas pie manis salidojuši vesels lērums taurenīšu, kameņu un visādu citādu lidonīšu. Tas vēl nebūtu nekas, bet dunduri arī ir klāt, nevar ne soli paspert, kā kāds jau klāt un kož. Dzidrā ābele mētā lejā mazos ābolēnus, bet viens otrs jau tīri gatavs, sāk smaržot un garšot pēc vasaras otrās puses.
Saule spīd un siena pļauja ir atsākusies, es gan nogaidītu, lai paiet solītās pirmdienas lietavas, bet man jau neviens neprasa :). Aiz pļāvēja staigā ap 20 stārķu liels kolektīvs, vardēm paslēpties un aizmukt gandrīz neiespējami.
Kaltētas baravikas ir mans lielākais gardums, pavisam neliela šķipsniņa pie zupas vai mērces un ēdiena garša un smarža ir kolosāla! Tikai tehnoloģijas atšķiras- agrāk vēra uz auklas un lika virs plīts žāvēties, tagad sagriež beku smalkās šķēlītēs un visu izžāvē elektriskais žāvētājs.
No rīta bija bieza migla, apbrīnojami, cik ātri tā izšķīda siltās saules staros. T divpadsmitos dienā +23°C, patīkami silts, arī gurķiem tā šķiet, jo nupat ir sasparojušies uz ražošanu. Piemājās "pārstrādes fabrika" uzņem apgriezienus - baravikas kaltējas, jāņogu sula tvaicējas, arī gurķi sāk skatīties uz burciņu pusi - nav laika sēdēt un apcerēt dzīvi, spēj tik visu padarīt :).
Man dēls uzstādīja nopietnu diagnozi- sēņu dullums. Tas esot tad, kad māte jau otro vakaru pēc darba skrien uz mežu, nāk mājās ar pilnu spaini beku un tad līdz pusnaktij tās tīra, cep, marinē un kaltē. Bet kā lai neskrien, ja baravikas aug ne pa dienām, bet pa stundām. Tiesa gan- jāzina, kur meklēt, pašlaik tās aug palielā zālē, vēl ir zem papardēm, kur vairāk mitruma, zem eglēm, kur ir sausāks, vēl jāpagaida, bet gan jau arī tur būs.
Pašā vakarā vēlreiz aizdevos uz mežu, šoreiz pārbaudīt, vai Laumas norādes par sēņu augšanu apstiprināsies. Un tik tiešām- uz meža celiņa vesels birums sīku sviesta beciņu, taisni tādas, kas marinējamas, atliek vien noskalot, katlā iekšā un marinādi virsū. Baravikas gan tik ātri nerādījās, bet kad jau cerības zuda, uzgāju zāļainu stūrīti tērcītes malā un tur pavisam nelielā platībā atradu 21 baraviku, pāris izrādījās tārpainas, bet pārējās- apbrīnojami veselas. Tad nu šī gada pirmās baravikas, saceptas tīrā sviestā, ir jau nodegustētas. Paldies, Lauma!
Pēc darba sataisījos uz izcirtumu avenēs, knapi paspēju aizbraukt un pirmās saujas salasīt, kā rūkdams un zibsnīdams lietus mākonis klāt, nācās mukt mājās. Tā ir, kad izskrien, radarā nepaskatoties, bet bija tik jauka, silta saulīte, ka šķita, ka tie gar malu ejošie mākoņi tā arī gar malu aizies.
Meteolapa.lv izmanto sīkdatnes, lai personalizētu lapas saturu un reklāmas, nodrošinātu sociālo tīklu iespējas un analizētu apmeklētāju plūsmu.
Uzzināt vairāk.
Vai drīkstam izmantot Tavus datus, lai personalizētu reklāmas?
Vai drīkstam izmantot Tavus anonimizētus datus, lai palīdzētu mums sekot apmeklētāju plūsmai?
Gaiss burtiski "biezē", izskatās, ka negaiss var savilkties pavisam drīz.
T jau pirms divpadsmitiem dienā jau pārlēkusi +25°C, kabači pārlaimīgi un nupat saražojuši veselu lēveri kabacēnu, labi, ka ir dūšīgi ēdāji. Man pieprasa kabaču karbonādes ar ķiploku mērci, spēj tik cept. No nopļautās pļavas pie manis salidojuši vesels lērums taurenīšu, kameņu un visādu citādu lidonīšu. Tas vēl nebūtu nekas, bet dunduri arī ir klāt, nevar ne soli paspert, kā kāds jau klāt un kož. Dzidrā ābele mētā lejā mazos ābolēnus, bet viens otrs jau tīri gatavs, sāk smaržot un garšot pēc vasaras otrās puses.
Saule spīd un siena pļauja ir atsākusies, es gan nogaidītu, lai paiet solītās pirmdienas lietavas, bet man jau neviens neprasa :). Aiz pļāvēja staigā ap 20 stārķu liels kolektīvs, vardēm paslēpties un aizmukt gandrīz neiespējami.
Kaltētas baravikas ir mans lielākais gardums, pavisam neliela šķipsniņa pie zupas vai mērces un ēdiena garša un smarža ir kolosāla! Tikai tehnoloģijas atšķiras- agrāk vēra uz auklas un lika virs plīts žāvēties, tagad sagriež beku smalkās šķēlītēs un visu izžāvē elektriskais žāvētājs.
No rīta bija bieza migla, apbrīnojami, cik ātri tā izšķīda siltās saules staros. T divpadsmitos dienā +23°C, patīkami silts, arī gurķiem tā šķiet, jo nupat ir sasparojušies uz ražošanu. Piemājās "pārstrādes fabrika" uzņem apgriezienus - baravikas kaltējas, jāņogu sula tvaicējas, arī gurķi sāk skatīties uz burciņu pusi - nav laika sēdēt un apcerēt dzīvi, spēj tik visu padarīt :).
Man dēls uzstādīja nopietnu diagnozi- sēņu dullums. Tas esot tad, kad māte jau otro vakaru pēc darba skrien uz mežu, nāk mājās ar pilnu spaini beku un tad līdz pusnaktij tās tīra, cep, marinē un kaltē. Bet kā lai neskrien, ja baravikas aug ne pa dienām, bet pa stundām. Tiesa gan- jāzina, kur meklēt, pašlaik tās aug palielā zālē, vēl ir zem papardēm, kur vairāk mitruma, zem eglēm, kur ir sausāks, vēl jāpagaida, bet gan jau arī tur būs.
Pašā vakarā vēlreiz aizdevos uz mežu, šoreiz pārbaudīt, vai Laumas norādes par sēņu augšanu apstiprināsies. Un tik tiešām- uz meža celiņa vesels birums sīku sviesta beciņu, taisni tādas, kas marinējamas, atliek vien noskalot, katlā iekšā un marinādi virsū. Baravikas gan tik ātri nerādījās, bet kad jau cerības zuda, uzgāju zāļainu stūrīti tērcītes malā un tur pavisam nelielā platībā atradu 21 baraviku, pāris izrādījās tārpainas, bet pārējās- apbrīnojami veselas. Tad nu šī gada pirmās baravikas, saceptas tīrā sviestā, ir jau nodegustētas. Paldies, Lauma!
Pēc darba sataisījos uz izcirtumu avenēs, knapi paspēju aizbraukt un pirmās saujas salasīt, kā rūkdams un zibsnīdams lietus mākonis klāt, nācās mukt mājās. Tā ir, kad izskrien, radarā nepaskatoties, bet bija tik jauka, silta saulīte, ka šķita, ka tie gar malu ejošie mākoņi tā arī gar malu aizies.